LCB Aktivitātes
Ceļu un tiltu nozares kapracis laikam ir pieteicies – intervija ar Tāli Linkaiti
Par Satiksmes ministrijas pārraudzīto nozaru pašreizējās situācijas vērtējumu, iecerētajiem plāniem un darbiem Guntars Gūte sarunājas ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu.
Ministra amatā esat aizvadījis pirmās 100 dienas. Kādi ir pirmie secinājumi – kas pārsteidza, kas jau bija zināms?
Jau priekšvēlēšanu laikā, rakstot partijas programmu, pēc tam valdības deklarāciju, bija vairāk vai mazāk skaidri galvenie nozarē paveicamie darbi, bet varbūt kā atklāsme bija tas, ka šos darbus paveikt nebūs tik vienkārši, kā sākotnēji šķita. Ka ir daudzas ielaistas problēmas, kas ārpusē, publiski nebija redzamas, arī kadru jautājumi. Ir cilvēki, par kuriem man, esot aiz ministrijas sienām, bija ļoti pozitīvs priekšstats, taču, iepazīstoties tuvāk, redzēju, ka arī tur ir problēmas. Tomēr kopumā nekādu lielu pārsteigumu nav.
Vai šobrīd varat nosaukt konkrētus cilvēkus, par kuriem mainījies priekšstats?
Domāju, ka nebūtu korekti minēt konkrētus cilvēkus.
Bet runa ir par nozari kopumā vai ministriju?
Par ministriju arī. Mums ar nu jau bijušo Satiksmes ministrijas (SM) valsts sekretāru (Kasparu Ozoliņu) bija dažādas domas par to, kā jāvada iestāde. Kaut gan, iepriekš sastrādājoties, mums bija ļoti korektas attiecības un nešķita, ka tur varētu būt kādas problēmas.
Vai no jūsu teiktā var secināt, ka vēl kādi cilvēki pametīs amatu?
Sākot darbu, teicu, ka vērtēsim katru uzņēmumu, arī korporatīvo pārvaldību, iepirkumu sistēmu, vadības kļūdas un grūtos uzdevumus un pēc tam arī pieņemsim lēmumus. Šis vērtēšanas process nav noslēdzies. Domāju, ka jaunas ziņas vēl ir iespējamas.
Vai jau esat iepazinies ar visu nozares uzņēmumu vadītājiem?
Esmu iepazinies un aprunājies ar visu SM pārraudzībā esošo uzņēmumu vadītājiem. Esmu arī apmeklējis lielāko daļu pārraugāmo uzņēmumu un aprunājies gan ar valžu, gan padomju locekļiem, atsevišķās nozarēs arī ar privātā sektora pārstāvjiem, kuriem ir sadarbība ar SM pārraudzītajām valsts kapitālsabiedrībām. Viedoklis ir izveidojies, cits jautājums – kā katrā konkrētajā situācijā risināt samilzušās problēmas. Vienā tas notiek ātri, citā tas prasīs zināmu laiku.
Saskatāt daudz problēmjautājumu, kas jārisina visās pārraugāmajās jomās?
Šī nav viegla ministrija. Te nevar tikai griezt lentītes un piedalīties svinīgos pasākumos. Šeit ir ļoti daudz gadiem nerisinātu problēmu, kaut vai tas pats ceļu remontu finansējuma modelis, dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksas principi, pasta finansēšana, sabiedriskā transporta sistēmas finansēšana. Visos šajos jautājumos vajadzīgs risinājums, ko uzreiz nevar izdarīt, bet kur jāieliek tāds pamats, lai vismaz ja ne nākamgad, tad aiznākamajā gadā šīs sistēmas strādātu loģiski un saprotami.
Par ceļu nozari
Esat paudis, ka finansējums autoceļu jomai ir nepietiekams un tuvākajos gados situācija nemainīsies. Autoceļu remontu deficīts joprojām ir četri miljardi eiro. Ko tad varam sagaidīt – ceļi turpinās brukt, vai tomēr tiks rasts risinājums?
Kā nesen teica ceļu būvnieku asociācijas vadītājs Andris Bērziņš – pieci ministri pirms manis nav šo situāciju atrisinājuši. Iepriekšējam ministram vēl bija tā laime, ka satiksmes un finanšu ministrs un premjers bija no vienas partijas, taču arī viņi trīs gadus mēģināja rast kopīgu risinājumu un neatrada. Teikt publiski, ka es trijos mēnešos atšķirībā no iepriekšējiem pieciem ministriem esmu atradis kaut kādu burvju risinājumu, atradis kaut kādu naudu, ko varēšu paņemt, un tūlīt problēma tiks risināta, būtu nenopietni. Skaidrs, ka ne 2019., ne 2020. gadā vairāk naudas ceļiem nebūs, izejot gan no budžeta vajadzībām, gan valdības prioritātēm. Tāpēc šajos gados jāskatās, kā tos līdzekļus, kas tiek piešķirti, varam izmantot pēc iespējas racionāli un efektīvi – skatoties gan uz prioritātēm, gan veicamo darbu kvalitātes nodrošināšanu, gan iepirkumu sistēmas caurspīdīgumu. Un tad, jau sākot no 2021. gada, es redzu iespēju, piemēram, saistībā ar akcīzes nodokļa palielināšanu dīzeļdegvielai, vismaz runāt, ka daļa no šīs naudas pienāktos autoceļu remontiem.
Varbūt vērts aktualizēt jautājumu par autoceļu fonda atjaunošanu?
Ceļu fonds arī tāds mīts, pasaka, ko būvnieku lobijs ir radījis kā tēzi, ka, ja mēs izveidosim šādu ārpusbudžeta fondu, pēkšņi kaut kur parādīsies papildu nauda. Bet, kā redzam, budžetā naudas ir tik, cik ir, naftu vai gāzi neiegūstam, derīgos izrakteņus arī ne, līdz ar to naudas masa kā tāda no kaut kāda ārpus budžeta fonda izveidošanas pati par sevi klāt nenāks. Esmu izpētījis to periodu, kad bija šis autoceļu fonds, un tajā laikā bija gadi, kad līdz 60% no vajadzīgā finansējuma autoceļiem tika iedalīti, bet tas absolūti nenozīmē, ka tagad kaut kur šī nauda ir atrodama. Ja gribam palielināt nodokļus un šos ieņēmumus kaut kādā speciālā veidā virzīt ceļu atjaunošanai – lūdzu –, bet tad tā ir valdības izšķiršanās. Taču valdībai šobrīd ir daudz citu prioritāšu: ir vajadzīga nauda izglītībai, veselības nozares reformai, labklājības jomai, kultūrai. Nedomāju, ka ceļi būs tuvāko gadu prioritāte.
Savā ziņā nolemtība…
Nē! Esmu komandas cilvēks. Tas arī ir tāds interesants lobistu arguments – lūk, vajag cīnīties, izsist naudu savai nozarei. It kā valdība nebūtu viena komanda, bet katrs ministrs ir kaut kāds cīnītājs pret visiem pārējiem. Es to neatbalstu! Mūsu partija nav nākusi valdībā, lai cīnītos pret kolēģiem. Lai tu šo naudu dabūtu, tev tā kādam jāatņem. Tad man noņemt kolēģei Izglītības un zinātnes ministrijā? Faktiski ceļu nozarei vajadzētu kādus 200 miljonus eiro klāt katru gadu. Es varu apturēt visu sabiedrisko transportu, un tie būs tikai 76 miljoni eiro – tas neko nerisinātu ceļu nozarē. Mēs te runājam par tādu mērogu, ko Latvijas valsts šobrīd nevar pacelt.
Tad jāsāk domāt par autoceļu tīkla pārskatīšanu?
Jā, tas ir tas, ko saku: katram ceļam jāatrod savs īpašnieks, pareizais saimnieks. Mums vēsturiski ir izveidojies, ka 25% no visiem autoceļiem ir valsts apsaimniekošanā, citās valstīs tā nav. Mums bijis ļoti spēcīgs pašvaldību lobijs, kas līdz šim nav ļāvis ceļus nodot pašvaldībām. Somijā tikai 17% ceļu tīkla pieder valstij, Zviedrijā – pieci procenti. Mums ir līdzīga situācija kā Igaunijā, bet viņi nupat īstenoja pašvaldību reformu un ir nobrieduši nākamajam solim – ceļu reformai, to nodošanai pašvaldībām. Arī mums uz to jāvirzās. Valstij nav jāatbild par katru grants ceļu. Valsts prioritāte ir galvenie valsts autoceļi, kam jābūt izcilā stāvoklī. Tāpat svarīgi ir reģionālie ceļi, savienojumi starp attīstības centriem, kur kursē sabiedriskais transports, – jānodrošina, lai šie ceļi tiek kvalitatīvi uzturēti visu gadu.
Vai pārlikšana no vienas kabatas otrā kaut ko maina? Naudas taču nav…
Maina, jo pašvaldības daudz loģiskāk spēj vietējā līmenī izlemt, kā līdzekļus sadalīt ceļiem. Konkrēts piemērs par autoceļu uzturēšanu ziemā – loģiski, ka valsts autoceļu uzturētājs tīrīšanas darbus sāk ar galvenajiem autoceļiem, tad nāk reģionālie, bet uz vietējiem aizbrauc pēc pārpalikuma principa, kad visi pārējie ceļi ir notīrīti. Pašvaldībai neviens neliedz noslēgt līgumu ar vietējo zemnieku, ka viņš uzreiz pēc uzsnigšanas notīra vietējos autoceļus. Varbūt kvalitāte nebūs tik augsta kā tad, ja tīrītu specializētā tehnika, bet vietējam iedzīvotājam ir pietiekami, ka vismaz tik daudz ceļš ir savlaicīgi sakopts, lai viņš var pa to braukt. Tādējādi ar to pašu līdzekļu apjomu, gudri organizējot darbus, var izdarīt vairāk, varbūt neizvirzot tik augstas prasības, kā tas ir pašlaik. T.L.
Kā atrisināt autoceļu remontu finansējuma nepietiekamību?
Andris Bērziņš, biedrības Latvijas Ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs.
Jautājums jau vairs nav, kā palielināt finansējumu, bet gan – kas vispār notiks ar nozari un tās uzņēmumiem. ES fondu nauda jau beigusies, turpmākos gadus samazinājums nozarei būs ap 120 miljoniem eiro gadā. Šķiet, SM tas neuztrauc un ministrs vēl tā īsti neapzinās, kas mūs sagaida.
Kas notiks pēc trim līdz četriem gadiem, kad sāksies Rail Baltica projekts? Kas būvēs, ja ministrs bezspēkā pasūta sēru maršu nozarei? Lietuvieši un igauņi būs aizņemti, atdosim šos darbus citām valstīm? Varbūt gudrāk būtu stiprināt nozari, palielināt tās kapacitāti tā, lai būtu, kas būvē gan ceļus, gan dzelzceļu? Taču to bez pasūtījumiem nevar izdarīt. Ceļu būvētāji neiekasē nodokļus, bet godīgi tos maksā, tāpēc finansējuma avotu meklēšana visur pasaulē ir satiksmes ministru un valdību pienākums. Ministram laiks beigt biedēšanu ar sliktiem laikiem, bet sākt aktīvi rīkotie.
Vai piekrītat idejai nodot daļu autoceļu pašvaldību pārziņā?
Gints Kaminskis Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis.
Ideja nav jauna, to iniciēja jau iepriekšējā ministra laikā. Viens no būtiskiem aspektiem – viena ceļa dažādi posmi ir gan valsts, gan pašvaldību pārziņā. Esam runājuši, ka šī situācija ir jālabo, lai konkrētam ceļam ir viens saimnieks. Tāpat svarīgi valstij un pašvaldībām ir konstruktīvi izdiskutēt, kuri būtu pārņemamie ceļu posmi. Jau šodien ir pašvaldības, kuras būtu gatavas pārņemt autoceļu apsaimniekošanu. Vienlaikus rūpīgi jāvērtē arī šā procesa ekonomiskie faktori, tostarp, iespējams, arī jāpārvērtē autoceļu uzturēšanas normatīvi, kas šobrīd ir ļoti stingri. Tikpat aktuāls jautājums ir pašvaldībām kopā ar SM panākt, lai iekasētais akcīzes nodoklis par degvielu, ko maksā visi autobraucēji, tomēr tiktu daudz lielākā apjomā novirzīts autoceļu uzturēšanai. Ja tas nonāktu uz ceļiem, efekts būtu nesalīdzināmi lielāks.
Avots: Diena.lv