LCB Aktivitātes
Andris Bērziņš laikrakstam Diena: Vai ministrs visu atrisinās?
Ar biedrības Latvijas ceļu būvētājs valdes priekšsēdētāju Andri Bērziņu sarunājas laikraksta Diena žurnālists Romāns Meļņiks.
Jaunais satiksmes ministrs Tālis Linkaits ir pavēstījis, ka pēc šī Eiropas Savienības (ES) plānošanas perioda beigām lielu papildu līdzekļu autoceļiem nebūs, tāpēc nozarei turpmāk būs jāstrādā efektīvāk, izmantojot tos resursus, kādi ir. Vai būvnieku efektivitātes celšana var glābt Latvijas bedrainos ceļus?
Jau šobrīd daudzos gadījumos pasūtītāji (Latvijas valsts ceļi un Satiksmes ministrija) ir tie, kuri naudas taupīšanas nolūkos ceļu gabaliem, kuri būtu pilnībā jārekonstruē, uzdod vien nomainīt segas virsējo kārtu vai citādi tos drusku pielabot, skaidri saprazdami, ka šāds ceļš stāvēs vien kādus 5–7 gadus un tad būs atkal kārtīgi remontējams.
Ceļu būvnieki saka: tā darīt nav īsti labi. Bet pasūtītājs atbild: dariet, kā mēs jums pasūtām, te jums ir projekts, izpildiet tikai to, kas ir projektā, mums nav naudas ne pamatkārtas nostiprināšanai, ne pamatkārtas reciklēšanai, ne, teiksim, drenējošās kārtas izbūvei utt. Ja ministrs nāk ar vārdiem, ka būs kaut kas jāoptimizē vai jāstrādā efektīvāk, tad ministram pirmām kārtām ir jāuzdod jautājumi tiem cilvēkiem, kuri viņa vārdā pasūta šos ceļu atjaunošanas darbus. Mēs ļoti precīzi strādājam atbilstoši projektiem – ko paredz projekti, tādus darbus darām, mēs šajā situācijā nedrīkstam neko improvizēt.
Tad projektētāji vainīgi?
Un atkal – pasūtītājs ir tas, kurš definē galvenos nosacījumus arī projektētājiem. Nav jau tā, ka projektētājs projektētu to, ko pats sadomājis. Viņš var nākt ar priekšlikumu, ko vēl vajadzētu izdarīt konkrētajā objektā, bet pasūtītājs arī viņam var atbildēt: nē, tam mums nebūs naudas, projektējiet tikai to, ko varam finansēt. Acīmredzot šādas pagaidu rakstura būves sagaidāmas arī turpmāk, vismaz tā varam saprast no ministra teiktā. Ja jau neviens nedomās par to, kur rast kādus papildu līdzekļus.
Kāda situācija ir nozarē kopumā?
Ja palūkojamies uz darbības rādītājiem, redzam, ka ne viss, kas paredzēts Nacionālajā attīstības plānā (NAP), tiks izpildīts. Tāpat arī Transporta attīstības pamatnostādnēs paredzēto nebūsim realizējuši. Vai ar šādu attieksmi vispār ir godīgi iet pie Eiropas un prasīt, lai dod mums papildu naudu ceļiem, ja mēs neizdarām to, ko paši iepriekš solījuši?!
Bet, no otras puses, ir arī zināma pretruna tajā, ko dara dažādi ministri. Satiksmes ministrs saka, ka mums joprojām prioritāte būs valsts galvenie ceļi, savukārt reģionāliem un vietējiem ceļiem samazināsim ieguldījumu apjomus. Bet tajā pašā laikā otrs ministrs runā par administratīvi teritoriālo reformu, stāsta, cik skaisti būs, kad samazinās pašvaldību skaitu.
Un tad vēl trešais ministrs stāsta par to, kā reorganizēs skolu tīklu un kā tad bērni labi varēs uz skolām aizbraukt, ka viņiem nebūs sešos no rīta jābūt jau autobusā, lai astoņos sāktu mācīties skolā. Un tad man ir jautājums: vai visi šie ministri ir sēdējuši pie viena galda un domājuši par visu šo lietu kopumā vai te atkal tiek pieņemti lēmumi, vien izejot no tā, kāda naudas masa šobrīd katram pieejama?
Un trešā lieta – manuprāt, pirms lemšanas par ieguldījumiem ceļu atjaunošanā vajadzētu iepazīties ar situāciju, kāda tā šobrīd ir. Vienīgais plānošanas dokuments, kas ir Satiksmes ministrijai, ir Valsts autoceļu sakārtošanas programma, kuru valdība tā arī neapstiprināja, bet kura tika iekļauta NAP. Šī programma nav izpildīta.
Bija pārāk optimistiski saplānots?
Tur pat nebija plānu salabot visus ceļus valstī, vien apņemšanās piebremzēt ceļusabrukuma tempus no kādiem 5–7% gadā aptuveni uz 0–1% gadā. Lai vienkārši noturētu esošo situāciju. Reālus uzlabojumus redzējām, pateicoties vairāk nekā pusmiljardam eiro, ko ES iedeva valsts galveno un dažu reģionālo ceļu savešanai kārtībā. Līdz ar to aktuāli ir jautājumi par to, kā dažādās jomās īstenotās reformas saskan viena ar otru un kas notiks ar mūsu ceļiem jaunajā plānošanas periodā pēc 2021. gada.
Ar ministru jau esat runājuši?
Ministrs, gods kam gods, atnāca uz mūsu gada sapulci, kur mēs ļoti konstruktīvi runājām par saviem plāniem un problēmām. Ministrs mums ļoti skaidri pateica: jums būs jāiztiek ar to naudu, ko iedosim. Un pašlaik neizskatās, ka varētu tikt iedots vairāk. Uz manu jautājumu par paredzamo Eiropas naudas iztrūkumu 2020. un 2021. gadā, kad neviens no lielajiem projektiem, tostarp arī Rail Baltic, vēl nebūs sācies, atbildi saņēmām, ka kaut kā tad būs jāizdzīvo… Es ceru, ka ministrs aktivizēs šo jautājumu valdībā.
Šķiet, par šo jomu runājot, pārsvarā gadījumu visi uzreiz iedomājas ceļu būvētāju intereses, lai gan faktiski runa taču ir par Latvijas ceļu infrastruktūru, ko lieto ikviens.
Jā, no sliktiem ceļiem cieš visi. Nupat aprēķināts, ka zaudējumi, kurus cieš mūsu ekonomika sakarā ar to, ka tiek braukts pa sliktiem ceļiem, līdz ar ko ir lielāks degvielas patēriņš, vairāk izmešu, palielinās izmaksas tehniskā parka uzturēšanai, vairāk jāizdod nauda servisos, kā arī tiek ceļā patērēts ilgāks laiks, nekā būtu nepieciešams, ir 1,1 miljards eiro 2018. gadā. Salīdzinājumam – vēl 2017. Gadā tie bija 890 miljoni eiro. Tātad situācija pasliktinās.
Tāpēc jau ir nepieciešama kaut kāda konceptuāla izšķiršanās par tālāko rīcību. Ja izlemj kādus ceļus neremontēt, slēgt, tad skaidri jāpasaka, kuri tie būs. Ja kādus lielos ceļus remontēs, tad tas jāsalāgo ar administratīvi teritoriālo reformu tā, lai tie, kas pašvaldībās dzīvo, varētu normāli bērnus uz skolu aizvest, aizbraukt uz darbu, uz veikaliem, teātriem, pie saviem radiniekiem citur Latvijā, izsaukt neatliekamo palīdzību, ja tā kādā brīdī nepieciešama.
Nevar taču būt tā, ka nesaskaņoti ar ceļu tīkla uzturēšanas plāniem tiek īstenota administratīvi teritoriālā reforma. Un vēl, par efektivitātes uzlabošanu runājot, – nevar taču arī pārmest mūsu ceļubūvētājiem, ka mēs būtu kādi arhaiski ļautiņi, kas ar novecojušām tehnoloģijām ko mēģinātu te darīt. Latvijas ceļu un tiltu būves uzņēmumos ir pārstāvēts kapitāls no Vācijas, Austrijas, Somijas, Itālijas, Francijas un citām augsti attīstītām valstīm. Mūsu speciālisti brauc turp mācīties, pārņem visas jaunās modernās tehnoloģijas. Tikai jautājums – kur to pielietot, ja ir tik liela neskaidrība par valsts finansējumu ceļuatjaunošanai?
Es negribētu sagaidīt to brīdi, kad Ārvalstu investoru padome vai kāds cits iet pie premjera, sakot: mēs atnācām pie jums, nopirkām kapitāla daļas, investējām, gribējām strādāt, bet jūs mums izgriežat rokas un sakāt, lai ejam mājās! Līdz tam laimīgā kārtā vēl neesam nonākuši, es tiešām negribētu, ka tiktāl nonāktu. Taču, ja neskaidrība par nākotni turpināsies, droši vien arī to piedzīvosim.
Visas naudas tiek plānotas periodam no 1. janvāra līdz 31. decembrim. Nu jau februāra vidus, mēs vēl nezinām, kāds būs budžets, cik daudz būs darba. Sezona jau pēc diviem mēnešiem sākas, bet vēl nav skaidrības par budžetu.
Drūma bilde…
Bet mēs esam optimisti – mēs ceram, ka ministrs visu atrisinās!