Žurnāls IR: Ceļu sabrukuma problēma ir atzīta. Kas tālāk?

Zigmārs Brunavs 21.oktobris 2016

Autoceļu virskārta Eiropas valstīs jāatjauno vidēji ik pēc 5-7 gadiem. Ja to nedara, tad šoferiem jābrauc pa bedrainiem ceļiem, kā arī tad, kad beidzot tiek atrasta nauda remontiem, izmaksas jau ir nesalīdzināmi lielākas. Pēc 12-15 gadiem vairs nepietiek ar virskārtas maiņu, ir kapitāli jāpārbūvē visa ceļa pamatne. Tad arī nav brīnums, ka Latvijā, kur pierasts ceļus nobraukt "līdz kliņķim", viena kilometra remonts vidēji izmaksā vairāk nekā kaimiņvalstīs.

Pirms gada biedrības ''Latvijas ceļu būvētājs'' (LCB) apkopoja informāciju par nolietotajiem ceļiem un tiltiem, lai pirmo reizi to iesniegtu Saeimā, aicinot deputātus iesaistīties autoceļu sakārtošanā. Toreiz konstatējām, ka Latvijā ir ne viens vien valsts ceļš, kas pēdējoreiz remontēts pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā, neskaitot bedrīšu lāpīšanu.

Remonti nenotika, jo visu laiku trūka naudas. Tās aptrūka vēl vairāk, kad 2004.gadā Repšes valdība likvidēja Autoceļu fondu. Pats bijušais premjerministrs vēlāk atzina, ka pieļāvis kļūdu. Rezultātā par ceļiem atbildīgajām institūcijām un ceļu būves uzņēmumiem vairs nebija iespējams prognozēt, kāds finansējums būs nākamajā remontu sezonā, toties Finanšu ministrija autoceļu lietotāju samaksātos nodokļus - pašlaik 7 nodokļi un nodevas - varēja izlietot, kā pati gribēja un mācēja.

Autobraucēji 2016.gadā nodokļos samaksās 551 miljonu eiro, kamēr no valsts budžeta ceļiem piešķirti tikai 194,581 miljons eiro.

Tikai 37% no valsts finansējuma tiek izlietoti valsts ceļu un tiltu remontiem. Pārējais aiziet administratīviem izdevumiem, ceļu uzturēšanai, valsts akciju sabiedrības ''Latvijas autoceļu uzturētājs" darbības nodrošināšanai un pašvaldībām.

Finansējuma trūkumu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā daļēji aizpildīja ar ES fondu līdzekļiem, taču tos drīkstēja izlietot tikai valsts galvenajiem ceļiem. Vietējie tika remontēti tikai īpašos gadījumos. Rezultātā 2015.gadā slikts vai ļoti slikts stāvoklis bija 43% valsts galveno autoceļu un 49% reģionālo ceļu. Kopš 1991.gada nedarīto darbu apjoms sasniedz 9,7 miljardus eiro, bet zaudējumi, ko gadā tautsaimniecībai rada nesaremontēti ceļi, sasniedz 880 miljonus eiro.

Tagad ir skaidrs, ka ceļu remontēšanai par Eiropas naudu ir pienācis likumsakarīgs gals. ES nauda beigsies 2018.gadā. Ja ceļu būvei netiks rasts cits finansējums, nozarei draud sabrukums. Ceļi netiks remontēti pat līdzšinējā apjomā, kas ir nepietiekams un nespēj apturēt autoceļu pakāpenisku sabrukšanu, bet ceļu būves uzņēmumi būs spiesti apturēt darbību.

Nozares uzņēmumi domā un uztraucas par nākotni, lai nepienāktu brīdis, kad būs jāatlaiž strādājošie, jāpārdod tehnika un varbūt pat jāsaka ardievas Latvijai.

Ceļi pieder valstij un pašvaldībām, tāpēc tām arī jānodrošina sabiedrībai nepieciešamo ceļu uzturēšana pienācīgā kārtībā.

Mēs, biedrība LCB, esam centušies dažādos veidos pievērst problēmai valdības un deputātu uzmanību, esam gatavojuši un iesnieguši dažādus priekšlikumus, kas gan lielākoties palika nepamanīti. Nevarētu teikt, ka nav rezultātu. Ja vēl pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem kāds jauns un talantīgs deputāts stāstīja, ka, pēc viņa pārliecības, ceļiem naudas pietiek un 2016.gada budžetā problēma vispār būs atrisināta, tad tagad esam panākuši, ka nepietiekamā finansējuma un tā izsīkuma draudu problēma ir apjausta.

Tagad gan Satiksmes ministrija, gan premjerministrs, Finanšu ministrijas ierēdņiem ierasti pretojoties un laikam cerot uz ceļu atjaunošanu sabiedriskā kārtā, atzīst, ka nepieciešams atjaunot Autoceļu fondu. Tagad valdībai un parlamentam, kas gadiem "nepamanīja" ceļu brukšanu, ir pienācis laiks pāriet jaunā kvalitātē - no problēmas apjausmas un izpratnes pie darbiem. Savukārt ceļu būves nozare gaida Latvijas tautsaimniecības interesēm atbilstīgus lēmumus.